Metāla zīmēšanas veidne, progresīvā štancēšana, lāzergriešana

Pašlaik lielākā daļa uzņēmumu joprojām paļaujas uz tradicionālajām pārbaudes metodēm apzīmogoto detaļu iekšējai kvalitātes pārbaudei. Šo metožu ierobežojumi tieši rada grūtības precīzi noteikt iespējamos defektus. Lai gan ultraskaņas pārbaude var iekļūt sagataves virsmā, signāls ir viegli traucēts, strādājot ar sarežģītām konstrukcijām un plānām -sienu daļām. Signāla atgriezeniskā saite no tādiem defektiem kā mikro-plaisas un porainība ir neskaidra, ievērojami samazinot pārbaudes precizitāti. Radiogrāfiskā testēšana, lai gan nodrošina tiešu priekšstatu par iekšējo struktūru, rada radiācijas apdraudējumu un ir dārga un neefektīva, apgrūtinot liela mēroga{6}}masveida ražošanas pārbaužu vajadzību apmierināšanu. Vizuāla pārbaude un magnētisko daļiņu pārbaude var atklāt tikai virsmas un virsmas defektus, kas paliek neefektīvi pret dziļām-problēmām, piemēram, atslāņošanos un apstrādājamajā priekšmetā paslēptiem ieslēgumiem.

Ierobežotie līdzekļi iekšējās kvalitātes pārbaudei apzīmogotajām detaļām, kas apgrūtina iespējamo defektu noteikšanu, ir gan tehnoloģisko vājo vietu, gan izmaksu spiediena rezultāts. No tehniskā viedokļa daudzveidīgie materiāli un pieaugošā štancēto detaļu struktūras sarežģītība ir padarījusi tradicionālās pārbaudes tehnoloģijas par nepietiekamām, lai apmierinātu jaunas ražošanas prasības. Piemēram, augstas -izturības tērauda plākšņu štancējumu iekšējais sprieguma sadalījums ir sarežģīts, un parastās testēšanas metodes nevar precīzi noteikt sprieguma koncentrācijas apgabalus. Turklāt jaunu kompozītmateriālu štancējumu iekšējo defektu raksturlielumi ievērojami atšķiras no tradicionālo metāla detaļu raksturlielumiem, un esošajām testēšanas iekārtām trūkst mērķtiecīgu identifikācijas algoritmu, kā rezultātā pārbaudē nepārtraukti palielinās aklo zonu.

No izmaksu viedokļa augstas precizitātes iekšējās kvalitātes pārbaudes iekārtas ir dārgas, un tām ir augstas uzturēšanas izmaksas, tāpēc maziem un vidējiem ražošanas uzņēmumiem ir grūti atļauties liela mēroga-ieguldījumus un apkopi. Pat ja daži uzņēmumi ir aprīkoti ar modernu testēšanas aprīkojumu, apgrūtinošie testēšanas procesi un garie testēšanas cikli nevar līdzināties ātrgaitas štancēšanas ražošanas līniju tempam. Lai nodrošinātu ražošanas jaudu, uzņēmumiem bieži vien ir jāvienkāršo testēšanas procedūras, vēl vairāk palielinot iespējamo defektu trūkuma risku. Šī dubultā tehnoloģiju un izmaksu dilemma padara "ierobežotus līdzekļus iekšējās kvalitātes pārbaudei apzīmogotām daļām, apgrūtinot iespējamo defektu noteikšanu" par izplatītu un neatrisināmu problēmu šajā nozarē.