Pielāgota automobiļu virsbūves metāla detaļu štancēšanas mašīna štancēšanas štancēšana

I. Sarežģītu liektu virsmu štancēšanas presformu formēšanas procesa raksturojums

Sarežģītas izliektas virsmas apzīmogotām daļām ir lielas izliekuma variācijas un sienas biezuma novirzes, kas ir mazākas vai vienādas ar 0,1 mm. Veidošanas procesā viegli rodas stresa koncentrācija, izraisot tādus defektus kā grumbas, plaisas un atsperes. Formēšanas process balstās uz materiāla plastisko deformāciju, un to būtiski ietekmē materiāla īpašības, presformas struktūra un procesa parametri. Lai nodrošinātu formējamo detaļu kvalitāti, nepieciešama precīza procesa projektēšana un parametru kontrole.

II. Optimizācijas stratēģijas sarežģītam izliektas virsmas štancēšanas formēšanas procesam

1. Precīza presformas struktūras projektēšana. Galīgo elementu analīzi (FEA) izmanto, lai modelētu štancēšanas procesu, analizējot dažādu presformas daļu spriegumu un deformāciju, lai prognozētu tādus defektus kā grumbas un plaisas. Sarežģītām izliektām virsmām ir paredzētas 2-4 formēšanas stadijas, kur deformācija katrā posmā tiek kontrolēta 60-80% robežās no materiāla tecēšanas robežas. Saprātīgs deformācijas sadalījums samazina katra formēšanas posma grūtības, nodrošinot, ka katrs formēšanas posms ir materiāla pielaides diapazonā. 1. Optimizējiet veidnes dobuma virsmas pāreju ar loka rādiusu 0,3-0,8 mm, lai samazinātu sprieguma koncentrāciju; pievienojiet ventilācijas rievas ar platumu 1-1,5 mm un dziļumu 0,2-0,3 mm, lai novērstu gaisa burbuļu un padziļinājumu veidošanos formēšanas laikā.

2. Atlasiet piemērotus procesa parametrus. Pielāgojiet procesa parametrus, veicot eksperimentus un simulācijas, pamatojoties uz materiāla īpašībām (piemēram, augstas -izturības tērauds, alumīnija sakausējums). Kontrolējiet formēšanas ātrumu 15-30 reizes minūtē, lai līdzsvarotu ražošanas efektivitāti un formēšanas stabilitāti; iestatiet štancēšanas spiedienu atbilstoši materiāla biezumam un stiepes izturībai, ar kļūdu, kas nepārsniedz ±5%. Precīza štancēšanas spiediena kontrole var samazināt materiāla atsperes atgriešanos, un atsperes kļūda tiek kontrolēta ±0,03 mm robežās; noregulējiet veidnes aizvēršanas augstumu atbilstoši detaļu veidošanas prasībām ar novirzi, kas ir mazāka par 0,1 mm vai vienāda ar to, lai izvairītos no nevienmērīgas deformācijas.

3. Optimizējiet eļļošanas sistēmu: izmantojiet īpašu smērvielu sarežģītai izliektas virsmas štancēšanai, dodot priekšroku videi draudzīgām ūdens -bāzes smērvielām (eļļas saturs mazāks par vai vienāds ar 5%) vai cietajām smērvielām (grafīts, PTFE), lai nodrošinātu eļļošanas efektivitāti.

4. Tiek pieņemta automatizēta izsmidzināšanas metode, pārklājums vienmērīgi tiek uzklāts uz veidnes dobuma un materiāla virsmas, panākot pārklājuma biezumu 0,01-0,02 mm. Nepārtrauktas štancēšanas laikā smērviela tiek papildināta ik pēc 40–60 gabaliem, lai samazinātu berzes pretestību, samazinātu veidņu nodilumu un nodrošinātu virsmas raupjumu Ra Mazāku vai vienādu ar 0,8 μm apzīmogotajām daļām, bez skrāpējumiem un spraugām.

5. Tiek izmantoti uzlaboti materiāli un termiskās apstrādes procesi: veidņu perforatori un presformas, kā arī dobumi ir izgatavoti no H13 vai SKD11 augstas -stiprības leģētā tērauda, ​​kas tiek pakļauts vakuuma dzesēšanai un dziļai kriogēnai apstrādei. Rūdīšanas temperatūra ir 1050-1080 grādi, tiek turēta 2–3 stundas un rūdīta 200–220 grādos, sasniedzot cietību HRC58-62. Tas uzlabo veidnes nodilumizturību un izturību, nodrošinot kalpošanas laiku, kas ir lielāks vai vienāds ar 500 000 cikliem. Veidnes galvenās spriedzi nesošās daļas tiek apstrādātas ar jonu nitrēšanas vai TiN pārklājumu ar nitrēšanas slāņa biezumu 0,15-0,3 mm un pārklājuma biezumu 0,005-0,01 mm, samazinot veidņu nodilumu un deformāciju un saglabājot stabilu formēšanas precizitāti.