Metāla štancēšanas presformas, dziļās stiepšanas presformas, formēšanas presformas, štancēšanas un formēšanas procesi

I. Precīza problēmu veidu diagnostika un inhibitoru savietojamības kļūmju noteikšana Zelta pārklājuma anomālijām, ko izraisa nepareiza inhibitoru izvēle, vispirms ir precīzi jānosaka galvenais cēlonis, novērojot pārklājuma defekta parādības. Ja apšuvums ir raupjš, sabiezējis vai nomelnējis vietās ar augstu -potenciālu, piemēram, sagataves malām un asiem stūriem, tas norāda uz vāju inhibitora izvēli un nepietiekamām izlīdzināšanas un slāpēšanas iespējām. Ja zema potenciāla zonās, piemēram, caurumos un ieliektās virsmās, rodas plāns pārklājums, iztrūkstošs pārklājums vai krāsu atšķirības, tas ir saistīts ar pārmērīgu inhibitoru slāpēšanas spēku un nelīdzsvarotu pārklājumu. Ja vanna ir duļķaina, veido zelta pulveri, niķeļa slāņa pārvietošanās ir liela un zelta materiāla zudumi ir lieli, to izraisa inhibitora un zelta pārklājuma sistēmas nesaderība un pret-nobīdes stabilitātes trūkums. Izmantojot trīs-dimensiju izskata defektus, pārklājuma biezuma sadalījumu un vannas stāvokli, var ātri noteikt galvenās problēmas, piemēram, inhibitoru stiprības neatbilstību, tipa neatbilstību un veiktspējas trūkumus, nodrošinot precīzu pamatu turpmākai labošanai.

II. Saskaņojiet zelta pārklājuma sistēmu un sagataves nosacījumus un atkārtoti atlasiet adaptīvos inhibitorus. Izvairieties no aklas vispārējas nozīmes inhibitoru izvēles; tā vietā izvēlieties inhibitorus, īpaši pamatojoties uz apzeltīšanas procesa sistēmu un sagataves struktūru. Skābās cianīda apzeltīšanas sistēmām priekšroka dodama poliētera un heterociklisko kompozītmateriālu inhibitoriem, kas līdzsvaro izlīdzināšanu, pārvietošanās novēršanu un augsta/zema potenciāla līdzsvara nokrišņus. Neitrālas, vājas cianīda apzeltīšanas sistēmas ir piemērotas citidīna un piridīna atvasinājumu inhibitoriem, lai nodrošinātu vannas stabilitāti. Cianīdu{5} nesaturošās zelta pārklājuma sistēmās tiek izmantoti organisko amīnu kompozītmateriālu inhibitori, kas ir piemēroti vieglai nogulsnēšanās videi. Vienlaikus atlase tiek optimizēta, pamatojoties uz sagataves prasībām: zema-potenciāla balansēšanas inhibitori tiek izmantoti ātrgaitas{8}} savienotāju un spaiļu nepārtrauktai apšuvumam; selektīvos adsorbcijas inhibitorus izmanto PCB mikro-caurumiem un neregulāras formas sagatavēm; un zema-piemaisījumu, augstas{11}}tīrības pakāpes inhibitori tiek izmantoti apzeltītu apstrādājamo detaļu precīzai savienošanai, novēršot atlases neatbilstības to avotā.

III. Standartizējiet vannas regulēšanas procesus, lai ātri novērstu inhibitoru nelīdzsvarotību. Vannas nelīdzsvarotības gadījumā, ko izraisa nepareiza inhibitoru izvēle, tiek ieviestas standartizētas pielāgošanas procedūras, lai tās novērstu. Ja inhibitors ir pārāk vājš vai izlīdzinājums ir nepietiekams, pievienojiet līdzekli mazos, bieži vien, kontrolējot vienreizēju pievienošanu 0,05–0,1 g/l. Pēc rūpīgas maisīšanas pārbaudiet efektu, izmantojot korpusa šūnu testu. Ja inhibitors ir pārāk spēcīgs, izraisot nepilnīgu pārklājumu vai vāju zemu -potenciālu, koncentrāciju var samazināt, atšķaidot daļu pārklājuma šķīduma un pievienojot svaigu bāzes šķīdumu vai izmantojot aktīvās ogles adsorbcijas filtrēšanu, lai noņemtu lieko organisko inhibitoru. Ja inhibitora veids pilnībā neatbilst, tvertne ir rūpīgi jāiztīra, jānomaina pilnīgi jauns pārklājuma šķīdums un atkal jāpievieno piemērots salikts inhibitors, lai novērstu pārklājuma šķīduma sadalīšanos un sliktu pārklājumu, ko izraisa dažādu sistēmu maisīšanas līdzekļi.

IV. Saistītā procesa parametru kontrole, lai izveidotu-ilgtermiņa kļūdu novēršanas mehānismu. Inhibitora efektivitāte ir atkarīga no stabilas procesa vides, kam nepieciešama dažādu apzeltīšanas parametru koordinēta kontrole. Stingri kontrolējiet pārklājuma vannas pH, temperatūru un strāvas blīvumu. Skābā zelta pārklājuma gadījumā uzturiet pH 4,0–4,5 un temperatūru 40–50 grādi. Kad temperatūra paaugstinās, attiecīgi samaziniet pievienotā inhibitora daudzumu, lai izvairītos no pārmērīgas adsorbcijas, kas varētu ietekmēt pārklājuma efektu. Pamatojoties uz ražošanas ritmu un pašreizējiem slodzes modeļiem, regulāri un kvantitatīvi papildiniet inhibitorus, lai izvairītos no lokalizētas koncentrācijas nelīdzsvarotības un nevienmērīga reaģenta patēriņa. Vienlaikus izveidojiet ikdienas pārvaldības procedūras, veiciet ikdienas korpusa šūnu testus, lai pārbaudītu pārklājuma efektu, regulāri pārbaudiet organisko piemaisījumu saturu pārklājuma vannā, filtrējiet un attīriet vannu un konsekventi izmantojiet oriģinālos ražotāja piegādātos reaģentus, stingri aizliedzot patvaļīgas inhibitoru izmaiņas vai sajaukšanu. Šī visaptverošā pieeja no ražošanas kontroles viedokļa pilnībā novērš problēmas, kas saistītas ar nepareizu inhibitoru izvēli un lietošanu.