Galvas izstiepšanas formēšana, izstiepšanas štancēšana

Nepareizs izkārtojums: štancēšanas ražošanas līniju izkārtojumam ir jāatbilst optimālas materiālu plūsmas un vienmērīgu procesa savienojumu pamatprincipiem. Tomēr patiesībā daudzi uzņēmumi sistemātiskas plānošanas trūkuma dēļ agrīnā stadijā vai paļaušanās uz tradicionālajiem pieredzes{1}}izkārtojumiem cieš no haotiskiem izkārtojumiem un nesaistītiem procesu savienojumiem dažādos ražošanas līnijas posmos. Šis nepamatotais izkārtojums tieši pagarina materiālu apstrādes trajektoriju, padarot lielus materiālu transportēšanas attālumus par ierastu parādību.

No izejmateriāla ievadīšanas līdz gatavā produkta izvešanai materiāliem ir atkārtoti jāplūst starp štancēšanas iekārtām, pusfabrikātu buferzonām un pārbaudes stacijām. Ja ražošanas līnijas izkārtojumam trūkst zinātniskas plānošanas, funkcionālās zonas ir izkaisītas, iekārtu atstarpes ir pārāk lielas un procesa loģika ir haotiska, liekot materiāliem veikt garus apkārtceļus. Īsa-attāluma pārvadājumi, kam vajadzētu ilgt dažas minūtes, ir spiesti pagarināt līdz desmit minūtēm vai pat ilgāk, ne tikai palielinot sadursmju radīto materiālo zaudējumu risku, bet arī patērējot ievērojamu laiku neefektīvai pārvadāšanai. Tā ir vistiešākā nepamatota štancēšanas ražošanas līnijas izkārtojuma izpausme, kā rezultātā tiek nodrošināti lieli materiālu transportēšanas attālumi un tiek zaudēts laiks un darbaspēks.

Slēpto izmaksu kumulatīvais efekts: garo materiālu apstrādes attālumu radītais kaitējums pārsniedz tikai laika zudumu. Aiz tā slēpjas dubultais darbaspēka un izmaksu slogs, kas uzņēmumus iespiež neefektivitātes apburtā lokā.

Runājot par laika izšķiešanu, katra liela{0}}materiālu apstrāde nozīmē piespiedu ražošanas cikla pārtraukumu. Nepārtrauktajā štancēšanas ražošanas procesā pat pusstundas aizkavēšanās materiālu apgrozījumā var apturēt visu ražošanas līniju, liekot pagarināt pasūtījumu piegādes ciklus. Darba izšķiešana ir vēl jūtamāka. Lai tiktu galā ar tālsatiksmes-materiālu apstrādi, uzņēmumiem ir jānodarbina vairāk apstrādes personāla, ko nevar izmantot galvenajās štancēšanas operāciju pozīcijās, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti un izšķērdēti cilvēkresursi. Vēl svarīgāk ir tas, ka ilgstoša atkārtota apstrāde ne tikai palielina darbaspēka izmaksas, bet arī palielina darbinieku nogurumu, samazina koncentrēšanos uz darbu un vēl vairāk ietekmē ražošanas kvalitāti. Galu galā nepamatots štancēšanas ražošanas līnijas izkārtojums, lieli materiālu apstrādes attālumi un izniekots laiks un darbaspēks pārvēršas slēptās izmaksās, kuras uzņēmums nevar atļauties, pakāpeniski samazinot ražošanas efektivitāti.